Jaunumi
Sākums


13379567

Sanfrancisko Sprīdīties pārsteidz Reikjavīku. Festivāls "Laipa" (LF19M05)


2019-10-21


SANFRANCISKO SPRĪDĪTIS PĀRSTEIDZ REIKJAVĪKU 
 
11. un 12. oktobrī Reikjavīkā, Islandē notika Starptautiskais teātra festivāls „Laipa”, kurā piedalās latviešu diasporas amatierteātri. Pirmoreiz tajā piedalījās arī Sanfrancisko Jaunais teātris ar izrādi „Sprīdītis?”. „Nu, atkal tas Sprīdītis! Jau no galvas zinām! Bet, redz, ko viņi izdarījuši, nenobrīnīties!” – to visu jau var dzirdēt pēc izrādes „Sprīdītis?”, kuru Sanfrancisko Jaunais teātris spēlē latviešu diasporas teātru festivālā „Laipa 2019”. Un tad seko komplimenti – scenogrāfijai, tērpiem, tehnoloģiju izmantošanai, aktieriem, arī zibenīgajai spējai pārtapt un pārģērbties, pašam Sprīdītim. Apstākļi, kur spēlēt, ir nepierasti, tehniskas problēmas tiek atrisinātas brīnumainā kārtā, bet trīskāršais „lampu drudzis” paliek aizskatuvē. Kaut arī „Sprīdītis?” jau nospēlēts vairākas reizes Amerikā, tomēr pāri okeānam atvests pirmo reizi un arī 10 no rīta spēlēts pirmoreiz. Tērpi un rekvizīti ceļojuši lielajos bagāžas koferos, bet Princeses Zeltītes kronis (māksliniece Brigita Stroda) festivāla noslēgumā tiek pasniegts festivāla idejas autorei, Bredfordas Latviešu teātra režisorei Gitai Robaldei, lai tas ceļotu atkal tālāk uz nākamajiem festivāliem. 2020. gadā „Laipa” notiks Minsterē. Šis nav festivāls, kur barga žūrija skaita punktus un dala vietas, līdz ar to nav saspringtās konkursa situācijas, bet gan spēles prieks. Te teātra kritiķis Atis Rozentāls (šogad viņš, bet citugad bijuši citi teātra speciālisti) skatās visas izrādes (šogad tās bija kopskaitā 10 divās dienās), bet pēc katras izrādes kritiķis runā „aci pret aci” ar režisoru. Un, protams, piezīmes, ko varētu darīt vēl labāk. Režisore Māra Lewis ar saviem aktieriem dzirdēto noteikti jau ir izrunājusi (un vēl runās nākamajos mēģinājumos), bet uzslava par izrādes „Sprīdītis?” koncepciju nākusi arī no Ata Rozentāla. Protams, tas dod iedvesmu turpināt! Bet teātriem ir vēl kāds uzdevums – pirmajā vakarā režisori izlozē, kuru izrādi skatīsies īpaši un kam piešķirs savu „Oskaru”. Sanfrancisko Jaunajā teātrī „Oskaru” mājās ved Gints Danne (Sīkstulis, Velns, Pamāte). Bet īpašas emocionālas skatītāju simpātijas saņem arī Birmingemas Mazais teātris par Hermaņa Paukša izrādi “Vairāk nekā mums nav” (režisors Ingmārs Čaklais). Kur gan vēl citur teātri sāk skatīties 8.40 no rīta? Un rāda tik skaistā un vēsturiskā Reikjavīkas vietā kā „IDNO”, kur sakrājusies sena teātra spēlēšanas elpa, bet vakarā pēc noslēguma ceremonijas iet vaļā danči, lai nākamajā rītā izbrauktu skaisto „Zelta loku” ar ūdenskritumiem, geizeriem un Islandes kosmisko ainavu. Un katrs teātris aizveda mājās savu ziemeļblāzmu – skaistajā piemiņas balvā. Man, kā aizskatuves vērotājai, protams, šķiet, ka Sanfrancisko Jaunā teātra izrāde „Sprīdītis?” bija vislabākā, bet es neesmu objektīva, un man nav arī tādai jābūt. Es dzīvoju „Sprīdītim?” līdzi no tā piedzimšanas brīža. – Ar mīlestību Ingvilda Strautmane, kultūras žurnāliste. Un es iešu un iešu! Uz Minsteri! P.S. Festivāls „Laipa” jau noticis Bredfordā, Birzgalē, Karlovā, Bergenā, Briselē, Reikjavikā un 2020. gadā notiks Minsterē. Un kas to lai zina - varbūt kādugad arī Sanfrancisko. Dažas Sanfrancisko Jaunā teātra dalībnieku emocijas pēc festivāla „Laipa”: Sallija Filica Tik varenus aplausus un ovācijas līdz "Laipai" nebiju pieredzējusi. Divpadsmit stundas no vietas skatītāji = teatrāļi dzīvo līdzi tiem, kuri spēlē. Esot zālē: neslāpstoša interese un plaukstas sāp no aplaudēšanas. Uz skatuves: gandarījums un pateicība. Nav "Malā stāvētāju". Neiztika jau ar' bez ķibelēm: šis tas par garu vai īsu vai nevietā, arī desmitkāršs lampu drudzis sakāpj "nervos". Bet pamazām pazuda vēlme kritizēt un salīdzināt, auga un palika prieks par visu mūsu gribēšanu un darīšanu. Piedzīvoju noliegumu viedoklim, ka latvieši esot atturīgi un nenovīdīgi. Tautieši no Latvijas un Eiropas malu malām (un mēs no Kalifornijas ar’) apkampās un bučojās, dancoja, smēja un slavēja viens otru un solījās tikties "Laipā" nākamgad: Lai Vai Kas! Gints Danne : Pieļauju, ka, dodot festivālam nosaukumu Laipa, organizatori bija ielikuši tajā citu domu, bet šobrīd man personīgi tā ir Laipa, vai drīzāk tilts, starp manas dzīves diviem posmiem - pirms un pēc festivāla. Tas ir tā, it kā Tu ej uz priekšu, gatavojies pārvarēt gravu, kas šķērso Tavu ierasto ceļu un, kad esi nokļuvis uz šīs Laipas, Tev paveras elpu aizraujošs skats. Tu nevari mierīgi turpināt iet, jo esi ierauts emociju un stāstu virpulī, ko sniedz Tev cilvēki, kas reizē ar Tevi mēro šo dzīves posmu. Dažas dienas nav pārāk īss laiks, bet, nokļūstot jau otrā pusē Laipai, Tu saproti, ka būtu gatavs iet vēl un vēl. Pozitīvas emocijas, piedzīvojums, jaunas pazīšanās, sevis novērtēšana, kolosāla pieredze, adrenalīns! Kad Laipa jau aiz muguras, domās gribās atgriezties tur atkal. Jau pašā sākumā, sperot pirmos soļus uz Īslandes zemes, var sajust to enerģiju, ko dod vieta, kur saskaras vairākas stihijas - okeāns un vulkāni, ūdens un uguns, vējš un zeme. Tas ir vareni! Pēc jaukām stundām Zilajā lagūnā, starp nelielām pilsētas un salas apsekošanām - arī daži lugas mēģinājumi. Pārbaudījumu bija daudz. Sākot ar to, ka laika sajust skatuvi nebija nemaz. Kā Mārtiņš paspēja salikt tehniku 20 minūtēs man joprojām nav skaidrs. Palīdzēju cik varēju un uz skatuves kāpu pa taisno no stalažām. Andreju no traumas izglāba viena sekunde, kad nenostiprināts koka klucis nokrita no griestiem. Vieta, kur pārģērbties bija gaitenis uz virtuvi. Pēdējā brīdī kāds bija “sakārtojis” skatuves aizkarus tā, ka pāriet skatuvi skatītājiem neredzot izrādījās neiespējami. Velna skatā nācās improvizēt un līst pa zemi lai nokļūtu līdz vietai, kur pārģērbties. Īsāk runājot - jautrību bija daudz. Bet svarīgākais bija tas, ka pilnīgi visas nebūšanas tika veiksmīgi sakārtotas un viss noritēja ļoti patīkamā atmosfērā. Tas bija īstas komandas darbs. Droši vien arī neaprakstāmi pozitīvā gaisotne visa festivāla laikā palīdzēja koncentrēties un labi padarīt darbu, dēļ kā bijām tik tālu braukuši. Andrejs Gulbis Satori Reikjavīkā! “Mājās!!!... esmu atkal mājās!" ** Gundega Ozola Četras dienas kopā ar gaišiem, priecīgiem, ļoti talantīgiem un draudzīgiem cilvēkiem padarīja mani neticami daudz reižu bagātāku! Paldies Ingrīda (Ingrida Induse), paldies Klinta (Klinta Lazdina), paldies Īslandes latvieši par mīļo uzņemšanu! Pavadītas četras dienas Latvijas un Teātra mīlestības koncentrātā. Redzētas 10 izrādes, esmu apreibusi no talanta un aizrautības. ** Džoanna Pāvuliņa Islande mūs sagaidīja ar savu mežonīgo dabu un skarbo vēju, bet Diasporas latvieši mūs saņēma ar atplestām rokām un smaidiem, kas sildīja karstāk par Islandes Blue Lagoon avotiem. Manu, pēc latviešu kultūras izslāpušo sirdi, priecēja teātru profesionalitāte un izrāžu daudzveidīgums. Bija bezgala liels prieks redzēt, ka visur pasaulē latvietis iet un dara, un ne šā-tā, bet no sirds un ar lielu atdevi. Gribēju uzteikt teātri no Latvijas ar izrādi “Laulības treniņu aģentūra” (režisore Rita Reinsone). Skatoties šo izrādi nespēju vien nopriecāties par tās kvalitāti, pie sevis vien nodomāju, tāda sajūta, ka esmu Nacionālā teātra Mazajā zālē un skatos profesionālu aktieru izrādi. Paldies par šo sajūtu! Starp izrādēm bija tikai 20 minūtes, lai teātri nomainītu dekorācijas un paspētu saģērbties, kas lika visiem skriet kā “trakām mušām”. Kas mani tajā situācijā priecēja – bija citu teātru izpalīdzīgās rokas. Nesu savus 5 tērpus pluss skatuves dekorācijas, kaut kā mistiski klunkuroju pa kāpnēm augšā, neko pār savu tērpu kalnu neredzot, pēkšņi dzirdu aiz sevis vīrieša balsi, kas piedāvā atvērt durvis un vēl pusi tērpu uznest. Skatos, tas ir lāču tēvs no nākamās izrādes “Kāpējpeļuks un citi dzīvnieki Šurumburummežā” (režisore Ieva Melbarde), viņam vēl jāpaspēj sava teātra dekorācijas uzstādīt, bet viņš izpalīdz citiem “nelaimē nokļuvušiem meža zvēriem”. Paldies par to, un piedod, ka nosaucu Tevi par pelēnu! Liels paldies Reikjavīkas teātrim par Sanfrancisko Jaunā teātra uzņemšanu un vēl lielāks paldies, ka likāt mums justies piederīgiem un tā kā beidzot būtu nokļuvuši MĀJĀS! * Režisore Mara Lewis: Laipa - tā ir amatierteātru gaismas pils. Tur nav ne nenovīdības, ne skaudības, ne neveselīgas konkurences, ne aprunāšanas. Ir viena liela ģimene, kura priecājas par katra kolektīva veiksmēm un panākumiem, un tai sāp neveiksmes. Mēs viens otru ļoti labi saprotam, jo mēs runājam vienā valodā. Jā, tā ir latviešu valoda, bet tā ir arī teātra valoda. Mēs zinām, kāds darbs ir ieguldīts un cik daudz sviedru izliets. Mēs ceļam smilšu pilis, jo katra izrāde ir unikāla, un tā, tāpat kā smilšu pils, ir tikai uz īsu brīdi. Te nav uzvarētāju vai zaudētāju, ir tikai ieguvēji. Katrs teātris iegūst pieredzi, teātra kritiķa Ata Rozentāla (Atis Rozentāls) izrādes analīzi, mācās no savām un citu kļūdām, iegūst daudz draugu un apgūst jaunu pasaules stūrīti. Mēs esam kļuvuši bagātāki. Un esam gatavi celt jaunas smilšu pilis. Sanfrancisko Jauno teātri festivālā “Laipa” pārstāvēja Sanfrancisko līča apkārtnes, Losandželosas, Teksasas, Vašingtonas, Parīzes un Latvijas teātra entuziasti, vēlreiz pierādot: visi šķēršļi un robežas ir pārvaramas - vajag tikai gribēt un darīt! P.S. Ingvilda Strautmane ir ne tikai Sanfrancisko Jaunā teātra konsultante literārajā jomā, bet arī teātra krustmāte. Annas Brigaderes Sprīdītis bija viņas ideja, kuru es sākotnēji uzņēmu tieši tāpat, kā vairums skatītāju - atkal tas Sprīdītis! Tā nu vienu vakaru Ingvilda kopā ar Ivetu Gravu pārliecināja režisori (tas ir mani), ka tur var kaut kas sanākt, ja Sprīdītis ies pasaulē un sastapsies ar mūsdienu vējiem, lutaušiem un karaļgalmu. Kad Ingvilda pievienojās mūsu pulkam festivālā Laipa, nevienam no mums pat prātā nevarēja ienākt, ka viņai nāksies arī kāpt uz skatuves un iejusties miesassarga lomā, kuru es visžēlīgi biju atvēlējusi pati sev, un glābt izrādi. Visās iepriekšējās Sprīdīša izrādēs, es darbojos ar mūziku un dažbrīd arī ar gaismām un projektoru no skatuves sāniem. Šoreiz gaismas un mūzikas pults bija zāles beigās. Ingvilda veiksmīgi izpildīja dukātu bēršanu Sprīdīša somā un pat ieviesa inovāciju - sagrāba Sprīdīti nevis aiz čupra, bet aiz auss. Bravo! Liels paldies arī aktrises Māras Vildes meitai Inesei Naumovai, kura vienā angļu mierā darbojās ar kompjūteri un pārlika dekorāciju ainas bez iepriekšējās izmēģināšanas. Mārtiņš Zinbergs (uz skatuves Vecais Vīriņš un Karalis) ne tikai neticamā ātrumā pielika ekrānu un projektoru, bet arī apmācīja Inesi. Īpaši gribas atzīmēt Andreju Gulbi, kurš uz saviem pleciem iznesa visu izrādi. Viņš pie Sprīdīša lomas strādāja ļoti patstāvīgi, katrā mēginājumā atklādams jaunas nianses. Gints Danne uz mēģinājumiem brauc no Parīzes un savu “Laipas” Oskaru par labāko lomu (Pamāte, Sīkstulis, Velns) izpildītāju izrādē “Sprīdītis?” aizveda uz Parīzi. Gintam ir ne tikai gribēšana, bet arī varēšana. Izrādes četrinieks: Džoanna Pāvuliņa, Sallija Filica, Māra Vilde un Indris Klīmanis ne tikai salīmēja izrādi ar dejām un nospēlēja pa lomiņai, bet arī izpelnījās atzinību par veiklo pārģērbšanos. Lienīte un Zeltīte Gundegai Ozolai divas kardināli atšķirīgas lomas nenāca viegli, bet ar katru izrādi tās izkristalizējās vairāk un vairāk. Un ja mums būtu simts izrādes, Gundega kļūtu par Viju Artmani. Vecmāmiņa Anita Greenband. Mīlēt un rūpēties. Gan dzīvē, gan uz skatuves. Uz skatuves: ”Man tāpat jau drīz kāpā jālien”, bet ekskursijās skrien visiem pa priekšu. Tā turpināt! Ar Vēja māti, Meža māti, Galma dāmu - Astrīdu Lācītis ir ļoti viegli strādāt: ko tik viņai nepalūdz, atbilde vienmēr ir - nav problēmu, izdarīšu! Viņa pat piekristu visas lomas iemācīties un spēlēt viena aktiera teātri, ja rastos tāda vajadzība. Mums jautāja, kur mēs tos skaistos tērpus esam ņēmuši. Tērpi sākās ar mākslinieces Lindas Treijas skicēm, pie kurām mēs reliģiski pieturējāmies, un ar tērpu meistares Sallijas Filicas palīdzību, realizējām dzīvē. Dekorāciju projekcijas arī Lindas Treijas darbs. Lindas tērpi lugas varoņiem piešķīra mūsdienīgu pieskaņu un dažos gadījumos pat veidoja tēlu. Aija Moeller (mūsu publicitāte) strādā aiz kadra. Bet tieši pateicoties viņai, mēs nokļuvām “Laipā”. Viņas rokās nonākusī informācija par 2018. gada “Laipu” Briselē netika nolikta plauktā, bet gan rūpīgi šķetināta - noskaidrojot, kur notiks nākamā “Laipa”, un sazinoties ar Ingrīdu Indusi, Reikjavīkas teātra vadītāju, iemina taciņu uz Islandi. Paldies, Vēja māt, paldies! Iveta Grava nenogurstoši strādā, meklējot, kur tā nauda žāvējas. Un atrod ar'! Pa dukātam priekš dekorācijām, tērpiem, tehniskā risinājuma un pat ceļa maizei. Lai Tev simtskārtīgi atdodas! Sirsnīgi pateicamies sponsoriem Amerikas Latviešu Apvienībai, Latviešu Fondam, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienībai un ALAs Kultūras fondam, Artura Jullas fondam par atbalstu izrādes veidošanā. Īpašs Paldies Artura Jullas fondam par atbalstu Sprīdīša ceļojumam uz Islandi. Paldies individuālajiem ziedotājiem un skatītājiem par to, ka jūs mums esat! Un mēs iesim un iesim! ************************ Festivāla „Laipa” 2019 programma. 1. diena Anna Brigadere „Lielais loms” (Bergenas teātra trupa LatiBergen, režisoe Liara Ozola). Harijs Ammers „Četras dāmas un Džokers” (Dānijas latviešu dāņu biedrības amatieru teātris „Pūpols”, režisore Inga Pucure). Tija Banga „Septiņas vecmeitas” (Bredfordas teātra trupa „Saulespuķe”, režisore Gita Robalde). 2. diena. Monika Zīle „Laulības treniņu aģentūra” (Amatierteātris „Laipa” no Latvijas, režisore Rita Reinsone). Anna Brigadere „Sprīdītis?” (Sanfrancisko Jaunais teātris, režisore Māra Lewis) Turbjērns Ēgners „Kāpējpeļuks un citi dzīvnieki Šurumburummežā” (Oslo teātra trupa „Olatē”, režisore Ieva Melbārde). Anita Grīniece „Šķīstīšanās/lustrum” (Minsteres latviešu amatierteātris „Ezīši”, režisore Laura Ritenberga-Kinder). Andris Niedzviedzis „Nepamēģināsi, neuzzināsi” (Anglijas Jorkšīras improvizācijas teātris „Spogulis”, režisore Iveta Peskova). Hermanis Paukšs „Vairāk mums nekā nav” (Birmingemas Mazais teātris, režisors Ingmārs Čaklais). Autorizrāde „ES būšu tur” (Sirsnīgais Briseles latviešu teātris, režisore Andra Baltmane)


     Atpakaļ